Elizabete Hospitāļu iela

Elizabetei patīk sēdēt uz mīkstām mēbelēm
Satraukties par to, ko rāda ekrāns
No darba atnāk vīrs un saka –

Es biju tur ārā, tur nekā tāda nav
Ko tu vari ņemties, labāk kalsim plānus

Viņiem pieder tik daudz kopīgu lietu –
Dzīvoklis, dīvāns un kaut kāds Rosino brīnums
Ka viņi joprojām turas kopā
No rīta pamostas vīrs, iziet ārā
Klusi paskatās atpakaļ
Ierauga viņas miegaino seju logā
Miegaino seju logā

Elizabete paņem rokai piemērotu pulti
Ieslēdz TV, kādu laiku vārtās gultā
Dons Pedroza pamet Ninju
Viņa raud un prec Mendozu
Ak, tu, Ninja, muļķe, muļķe, muļķe

Elizabete jau kuro dienu virtuvē piparus kaisa
Viņa taisa vīram vakariņās čili
Uz galda tekila stāv, šī diena tomēr ir skaista
Sieva pa kaklu maisās un dzied par savu rūgto dzīvi
Rūgto dzīvi, jēi